Kopš pirmās stopēšanas pieredzes 2005. gadā, esmu izbaudījusi 24 dažādu ceļabiedru kompāniju, tai starpā ir stopēts gan trijatā, gan četratā, ar tikko iepazītām vai pavisam nepazīstamām personām. Ir kāpts auto, kur jau ir stopētāja, un ceļš pavadīts iepazīstoties. Ir braukts auto, kad šoferis paķer vēl stopētājas, un radusies draudzība. Ir gadījies stopēt divatā pirms cita stopētāju pāra un tikt aicinātiem braukt kopā divas reizes pēc kārtas līdz galamērķim – arī iegūstot labas paziņas. Bet ir kāda īpaša līdzbraucēja. Un tā ir mana mamma.
Nojaušu, ka katrai stopētājai ir jautāts kaut reizīti par vecāku attieksmi pret šo pārvietošanās veidu. Pazīstu meitenes, kas to slēpj, un arī tādas, kuru mammas stopēšanu uztver tikpat brīvi kā viņu meitas.
Kad esmu ceļā, mamma vēlas, lai rakstu īsziņas pēc iespējas biežāk. Bet vēl labprātāk viņa man pievienojas, ja ir tāda iespēja.
2014. gada ceļošanas sezonā ar mammu aizbraucu apskatīt Zarasus Lietuvā, kā arī Jēkabpili. Par visu pēc kārtas.
Uz un no Zarasiem tikām pusstundas laikā, kas ir pilnīgi normāls laiks, ņemot vērā, ka Daugavpils atrodas 25 km attālumā no šīs nelielās Lietuvas pilsētiņas. Sākumā laiks tika veltīts Zarasu apskatei, beigās neizpaliekot arī mazam šopingam.
Otrs brauciens tika īstenots kādā sesptembra sestdienā, cenšoties absorbēt pēdējo vasaras siltumu, kad devāmies uz 80 km attālo Jēkabpili. Līdz pagriezienam uz Nīcgali tikām ar 3 auto, kad mūs savā auto aicināja daugavpilietis. Ceļš paskrēja nemanot, jo kungs bija runīgs un harizmātisks. Mūsu jaunais paziņa devās uz Rīgu apraudzīt sievu slimnīcā un, atvadodies, jokoja, ka atpakaļceļā iespējams atkal tiksimies.
Tā bija pirmā reize, kad patiešām veltīju laiku Jēkabpils centra apskatei. Pilsēta radīja sakoptas, mājīgas vietas iespaidu, kaut gan neizpalika tukšuma izjūta.
Pēcpusdienai tuvojoties, paviesojāmies vietējos veikalos un devāmies atpakaļ uz manu ierasto stopēšanas vietu, kas nekad nav pievīlusi. Šoreiz gaidījām apmēram stundu un jau radās šaubu pilnas domas, bet rītā izmests joks piepildījās un mēs atkal sēdāmies mūsu jaunā paziņas auto, kas bija ceļā no Rīgas uz mājām, apraudzījis dzīvesbiedreni. Mājās tikām pozitīvā garā, rezultātā tiekot atvestas līdz pat mūsu kāpņu telpai.
Mani un mammas stopēšanas stāsti turpināsies.